Vai mamma tiešām ir “traucēklis” bērna adaptācijai bērnudārzā?

Raksts publicēts tv3.lv, vari to apskatīt šeit.

Bērnudārza gaitu uzsākšana mēdz būt trauksmains posms bērna un visas ģimenes dzīvē. Katrs vecāks domā par to, kā bērns iejutīsies jaunajā vidē un dienas kārtībā, kā tiks galā ar savām emocijām, būšanu atšķirtam no vecākiem. Par to, kāds adaptācijas process būs veiksmīgāks, stāsta pirmās emocionālās palīdzības (PEP) mamma Elīna Kļaviņa. 

Adaptācijas procesā liela nozīme ir vecāku un pedagogu komandai, kuras mērķis ir palīdzēt mazajam cilvēkam iepazīt jauno vidi un sajusties tur droši. Tomēr bieži vecāki sastopas ar neatbalstošiem komentāriem un attieksmi no bērnudārza pedagogu puses. Vai šiem izteikumiem ir zinātnē balstīts pamatojums?

Šodien kārtējā PEP mammas konsultācijā sniedzu emocionālu atbalstu mammai, kuras mazulis šobrīd uzsāk bērnudārza gaitas. Aizķēros pie vārdiem, ko audzinātāja pateikusi mammai: “Jums jāiet prom, jūs traucējat adaptāciju.” Šī nav pirmā reize, kad to dzirdu no vecākiem savās konsultācijās.

Zinu, ka ne tikai liela daļa pedagogu, bet arī liela daļa vecāku uzskata, ka vecāki traucē adaptācijai. Tiek pieņemts, ka ir normāli, ka bērni ilgstoši raud, kamēr “pierod”. Bet kā būtu, ja mēs tomēr vadītos pēc pierādījumiem un padarītu visu šo procesu vieglāku gan bērniem, gan vecākiem, gan pedagogiem? 

Zviedrijā bērnudārzi pārgāja no klasiskas divu nedēļu adaptācijas, kurā vecākiem bija pasīva loma, uz dažu dienu ilgu adaptācijas modeli, kurā vecāki aktīvi iesaistās. 

Pirmajā gadījumā bērni pavada aizvien lielāku laiku vieni bērnudārzā, kamēr vecāki ir pieejami, bet viņu loma ir pasīva – neiesaistīties, nebūt redzami klātesošiem. 

Otrajā gadījumā 3-5 adaptācijas dienas bērni pavada kopā ar vecākiem, kuriem ir aktīva loma – viņi ir blakus savam bērnam, iesaistās rotaļās, aktivitātēs. Tādā veidā ir iespēja gan vecākiem, gan bērniem kopā drošā veidā iepazīt bērnudārza vidi un procesus. Savukārt, audzinātājas šajā laikā var iepazīt gan vecākus, gan bērnus, novērot, kas konkrētajam bērnam ir nepieciešams, brīvā veidā iepazīstināt vecākus ar bērnudārzu un parādīt, kāda ir paredzamā dienaskārtība.(1)

Lielākās grūtības, ar ko saskārās pētījumā uzrunātie pedagogi, bija, ka joprojām ir vecāki, kuri neuzskata, ka bērniem šāda “saudzīga” adaptācija ir nepieciešama, kā arī vecāki bija neaktīvi un negribēja iesaistīties bērnudārza organizētajās aktivitātēs. 

Mazuļiem (un it īpaši līdz 3 gadu vecumam) ir paaugstināts stresa līmenis, uzsākot bērnudārza gaitas, turklāt tas saglabājas tāds līdz pat 5-6 mēnešiem pēc bērnudārza uzsākšanas.(2) Jārēķinās, ka tā ir liela slodze tik mazam bērnam, tādēļ būtu forši, ja mēs izmantotu pieejas (gan vecāki, gan pedagogi), kas šo brīnišķīgo pieredzi – būšanu bērnudārzā, draudzēšanos, dažādu jaunu lietu apgūšanu – padarītu ātrāk baudāmu. 

Jāuzsver, ka pedagogu ieinteresētībai ir kritiska nozīme, to arī parāda esošie pētījumi. Pedagogiem jābūt pretimnākošiem, jāuzrunā bērns, jāpanāk solīti pretīm. Varētu sākt kaut ar vienkāršu sasveicināšanos un sava vārda nosaukšanu, kad grupiņai pievienojas jauns dalībnieks. “Čau! Es esmu Elīna. Būšu tava audzinātāja!” 

Diemžēl konsultācijās nākas daudz dzirdēt, ka šāda pretimnākšana bieži nenotiek. Liela nozīme veiksmīgā adaptācijā ir vecāku un pedagogu kopīgajai komandai, kuras mērķis ir palīdzēt mazajam cilvēkam iepazīt jauno vidi un sajusties tur droši.

Pēc minētās konsultācijas, uzsāku par šo jautājumu publisku diskusiju un aicināju vecākus dalīties savā pieredzē par bērnudārza uzsākšanu: “Kā tu skaties uz adaptāciju bērnudārzā? Kā būtu, ja mūsu bērnudārzos par normu tikta uzskatīta dažu dienu līdz nedēļas aktīva vecāku līdzdarbošanās bērnudārza dzīvē? Vai tu tam piekristu?”

Šeit dažas no atbildēm, par kurām gribētu parunāt plašāk.

“Cik tomēr dažādi tie bērni. Dažam vajag visu laiku mammu blakus, dažam vispār nevajag. Mana mazmeita iet dārziņā no 1,5 gadu vecuma, katru reizi pasaka mammai “atā” un smaidot skrien uz dārziņu. Šobrīd jau 4 gadi un prasa, ko tik ātri atnāci pakaļ…”

Jā, bērniem ļoti atšķiras temperamenta dimensijas, piesaistes stili, agrīnās dzīves pieredzes, kā arī, kā jau uzsvēru – milzīga nozīme ir pedagogu atsaucībai un iejūtībai. Pastāv tik daudz adaptāciju ietekmējošo faktoru, ka pieaugušo pienākums ir ņemt vērā šīs atšķirības un piemēroties bērnam.

“Ir bērni, kuri nevar veselu gadu adaptēties, jo vecāki nevar “pārgriezt nabas saiti”, katru rītu vieni un tie paši rituāli, ja tētis ir pamājis divas, ne trīs reizes – tad bērnam diena sabojāta…”

Šeit man gribas teikt: kādēļ tā ir problēma – ievērot rituālu? Bērniem šādi rituāli dod drošības sajūtu. Tāpat bieži dzirdētais vārdu salikums par “nabassaites pārraušanu”. Gan pēc teorijas, gan no savas praktiskās pieredzes darbā ar vecākiem, varu droši teikt – šajā posmā tieši savstarpējā saikne starp bērnu un vecākiem ir jāstiprina, lai visi iesaistītie jūtas droši. Bērnam nav neatbilstīgā vecumā jāliek tikt pašam ar sevi galā.

“Pēc tam skolā sākas problēmas, jo nav patstāvības – visu laiku gaida vecāku palīdzību. Daļa bērnu visu pirmsskolas periodu nevar šķirties no vecākiem. Bērniņiem  no 1.6 – 3 g. vecumam gan vajadzīgs vecāku atbalsts, bet daļa vecāku tajā vecumā atstāj mazuļus 12h pirmsskolā.”

Jā, lielai daļai bērnu sākumskolā joprojām var vajadzēt vecāku un skolotāju atbalstu. Tas ir pilnībā normāli un bērna vecumam atbilstoši.

“Tas katram bērniņam ir individuāli. Ir bērni, kuriem vecāki nav īsti vajadzīgi – viņi iepļaukā vecākus par to, ka par ātru uz bērnudārzu pakaļ atnākuši. Reizēm liekas dīvaini, ka bērni nepriecājas par saviem vecākiem, kad viņi nāk pakaļ – dusmojās un iekausta vecākus.”

Arī par šādām situācijām bieži dzirdu no vecākiem konsultācijās. Gribu teikt, ka šādu uzvedību var skaidrot gan ar bērna temperamenra dimensijām, gan piesaistes teoriju, gan arī vēl citiem individuāliem aspektiem. 

Tomēr, tas noteikti nav par to, ka “nevajag vecākus”. Satiekot piesaistes personu, bērna uzkrātās emocijas un nogurums var “sprāgt” un tas praktiski var izskatīties tieši tā, kā šeit aprakstīts.

“Vadība nav nebūtiska (jo atlasa un notur darbiniekus), bet PII 80%+ no veiksmes ir darbinieki konkrētajā grupā. Ja redz skaidras problēmsituācijas, tad mainīt grupu vai PII ir racionālākais, ko vecāks reāli var izdarīt.”

“Šī īstenībā ļoti sensitīva tēma Latvijā. Man pašai ļoti laba pieredze Vācijā bija ar Berlīnes adaptācijas modeli. Atbraucot uz Latviju, ekspektācijas bija, ka varēsim līdzīgi adaptēties. Tomēr problēma sākās vispār ar to, ka ļoti maz bērnudārzu atbalsta adaptāciju kā tādu.”

“Mums ar tāds teikums bija. Noignorēju. Bet kopumā esmu daudz turējusies pretī, kā gudrajās grāmatās speciālisti iesaka, lēnām un maigāk, nevis ar nazi – šņik, šņak. Nepatīk mans viedoklis, bet mans bērns labāk adaptējās un pat neslimo.”

Man ir žēl, ka vecākiem jāsaskaras ar pretestību un neizpratni, kad vēlas bērnu atbalstīt bērnudārza adaptācijas procesā, tādēļ gribu pateikt paldies un iedrošinošus vārdus katram, kas pastāv par savu bērnu un viņa labbūtību šajā procesā. 

Katrs vecāks vislabāk pazīst savu bērnu un katra bērna pieredze, pat vienas ģimenes ietvaros, var būtiski atšķirties, tādēļ ir ļoti svarīgi “būt pieaugušajiem” un ticēt, atbalstīt bērnu, kā arī piemēroties tam, kā tieši savam bērnam adaptāciju padarīt vieglāku un drošāku. 

(1)Pētījums: Markström, A. M., & Simonsson, M. (2017). Introduction to preschool: strategies for managing the gap between home and preschool. Nordic Journal of Studies in Educational Policy, 3(2), 179–188.

(2)Pētījums par bērnu stresu: Nystad, K., Drugli, M. B., Lydersen, S., Lekhal, R., & Buøen, E. S. (2021). Toddlers’ stress during transition to childcare. European Early Childhood Education Research Journal, 29(2), 157–182.