Kāpēc man tas ir tiešām svarīgi?
Bērna emocionālās audzināšanas kursa vadīšana ir daļa no tā, ko daru, lai piepildītu savu misiju šajā skaistajā dzīvē.
Kad tu sapņo par laiku sev, tu iztēlojies vismaz nedēļu bez bērniem, pludmalē, zem palmas: vienā rokā grāmata, otrā – kokteilis.
Patiesībā, kad bērni ir mazi, tad jau pēc dažām stundām prombūtnes tu jūties tā, it kā gadu savus bērnus nebūtu redzējusi.
Kad meklē laiku sev, domā minūtēs un stundās, nevis dienās un nedēļās.
Kad tu sapņo par laiku sev, domas par to, ko tev prasīs noorganizēt tikai pieskatītājus vien, nomāc visu gribēšanu.
Vecvecāki vēl paši darbos. Draudzenēm nebūs vaļas. Un partneris tāpat pēc darba noguris.
Tomēr sasmelies drosmi vienu no šiem variantiem uzrunāt!
Kad tu sapņo par laiku sev, tu jūties vainīga. It kā, rūpējoties par sevi, tu nodod visu ģimeni, sakot: “Es nevaru jūs izturēt, man vajag no jums atpūsties!”
“Laiks sev”=”rūpes par sevi”. Nav baigi veselīgi 24/7 būt vienīgajam bērna aprūpētājam.
Tas varētu būt normāli bērna pirmos trīs dzīves mēnešus. Un tad arī tās ir rūpes tikai par sevi un bērnu, nevis par visu māju.
Kad tu sapņo par laiku sev, tu nedomā neko konkrētu. Un, kad pienāk iespēja, tad tu nezini, ko lai dara.
Uzraksti sarakstu ar idejām, ko darīsi, kad tev būs brīvas 5, 10, 30 minūtes vai stunda, piecas.
Ja nevari izdomāt, sāc ar atmiņām, ko tev patika darīt pirms bērniem.
Kad tu sapņo par laiku sev, tā ir zīme, ka tā jau ir nepieciešamība, nevis iegriba.
Atceries savu mammu, kad tu biji maza. Vai viņa toreiz bija pelnījusi iespēju atpūsties?
Pabūt ar sevi un darīt kaut ko neproduktīvi iepriecinošu vai atslābinošu ir viena no cilvēka vajadzībām.
Kas ir tas, ko darītu tu, ja paņemtu sev kaut 15 minūtes?
