Šis nu gan ir izlutināts!

Šonedēļ ar tīri cilvēcīg-pētniecisku interesi man uzrakstīja mans kursabiedrs, kurš pirms kāda gada bija izgājis pie manis arī BEA kursu, intereses pēc, jo viņam (vēl) nav bērnu: “Izlutinātība saistās ar nespēju noteikt robežas. Bet kā ir ar vajadzību un vēlmju diferenciāciju? Un vai tas var saistīties ar izlutinātību? Neko nesaprotu.”

Es precizēju viņa vajadzību, kā jau kārtīgai PEP mammai pieklājas: “Tu nesaproti atšķirību starp nekritisku iegribu apmierināšanu un vajadzību apmierināšanu?”

Viņš atbild: “Es atceros, ka teici, ka nevar izlutināt bērnu. Kaut kas bija tāds, ka izlutināšana nepastāv?”

Man ir mests izaicinājums, es saprotu. Un tā kā mana kursabiedra jautājums varētu būt interesants arī Tev (jo, kāpēc gan nē?), tad lai iet atbilde arī te.

Apzīmējums “izlutināts bērns”

Apzīmējumu “izlutināts” parasti vērš pret bērnu ļoti dažādās situācijās. Tas tiek piedēvēts bērniem gan, kad viņi ir 2 gadus veci un raud, jo ir nobijušies un viņiem vajag mierinājumu, gan tad, ka viņi negrib apstāties skatīties multeni.

“Šis nu gan ir izlutināts!” – kā negatīvs apzīmējums bērnam, ar ko bērns pats neko nevar iesākt. Viņš nevar beigt būt “izlutināts” bez pieaugušo palīdzības, jo tā ir tiešā veidā pieaugušo atbildība. Nemaz nerunājot par to, ka vēlme pēc mierinājuma un pat nevēlēšanās beigt skatīties multeni nav “izlutinātība”, bet gan vienā gadījumā – normāla bērna vajadzība, un otrā gadījumā – normāla bērna reakcija, īpaši tāda bērna, kuram vajag vairāk laika apgūt impulsu kontroli.

Kad bērns ir izlutināts?

Domāju, ka “izlutināts” mēs varētu lietot situācijā (nevis par bērnu vai vecāku, kurš “izlutina”), kad vecāks vai nu ļoti apzināti vai neapzināti nepieļauj iespēju, ka bērns raud, ir neapmierināts, dusmojas uz vecāku, grib būt tikai un vienīgi bērna draugs. Visatļaujošais audzināšanas stils.

Bērna “izlutinātā” reakcija ir tas, ka viņš to haosu, kas tādā audzināšanas pieejā rodas, mēģina aptvert, ņemot aizvien vairāk un vairāk kontroles, meklējot, kur tad ir tā robeža (protams, neapzināti). Viņš savu dabisko bērna vēlmi pēc klātesoša, stabila pieaugušā viņa dzīvē kompensē ar “gribu dabūt visu, ko gribu dabūt”.

Kā redzi, arī otrajā variantā vajadzētu rasties līdzjūtībai gan pret bērnu, gan bieži arī pret vecāku, nevis šādai izsmējīgai kritikai – tas nu gan izlutināts! Tu viņu galīgi esi izlutinājis!

Ko mēs panākam, bērnu nosaucot par izlutinātu?

Manuprāt, jēdziens izlutināts ir tikpat “jēdzīgs”, cik jēdziens – “slinkums”. Tie, kas saprot, kā darbojas smadzenes (vismaz tādā mērā, cik mēs varam to šobrīd izprast), zina, ka slinkumam apakšā var būt vis-kaut-kas un gan jau visretāk tā ir apzināta vēlme nedarīt to, kas jādara.

“Paldies!” viņš man raksta atpakaļ. “Tad sanāk, ka tehniski jēdziens “izlutināts” ir un varētu tik lietots situācijās, kur valda ne/apzināta visatļautība. Bet šis nav produktīvs/veselīgs apzīmējums –  drīzāk nosodošs.”

Jā! Nosodošs apzīmējums, bezjēdzīgs, nepalīdzošs, neiejūtīgs un nostāda bērnu (un arī viņa vecāku) bezpalīdzīgā stāvoklī.

Ko darīt?

Ja Tu redzi situāciju, kur bērnam pietiek varbūt tikai nedaudz piecirst kāju pie zemes, lai “panāktu savu”, tad.. pirmkārt, nesecini un nevērtē pilnīgi neko, jo Tu visdrīzāk neko nezini par šo ģimeni, bet ja nu nekādi bez tā, tad, otrkārt, labāk skaties ar laipnību un iejūtību, jo, visdrīzāk, šie vecāki Tev (un droši vien arī paši sev) nezināmu iemeslu dēļ nespēj tolerēt bērna dusmas. Labāk, ja to nav. Un tas ir tāds liels iekšējs konflikts, jo tu kā vecāks zini, ka tā darīt nav labi, un pats nesaproti, kāpēc esi piekāpies.

Ā, un, ja Tev kāds saka, ka Tu esi izlutinājusi savu bērnu, jo viņš nāk pie Tevis vai lūdz Tev mierinājumu, tad man nav ko teikt, jo viss jau par šo sen ir pateikts. Bet, ja Tu tomēr gribi zināt, kā tad īsti ir ar Tavu bērnu, tad dod ziņu! 🙂