
Es zinu, ka mēs katrs esam ļoti dažādi un katram no mums kā galvenais pamatojums konkrētām izvēlēm spēlē kas cits – vienam tas ir vizuālais noformējums, citam – personalizēta pieejam, vēl kādam pavisam vienkārši – zemākā cena. Šeit apkopošu dažas no atziņām, kas parādījušās pētījumos par Bērna emocionālās audzināšanas kursa sniegtajiem rezultātiem. Lai tiem, kam patīk dažādi pētījumi tikpat ļoti, kā man, arī ir, kur uzmest aci!
Latvijā pirmā vecāku apmācības programma tika ieviesta un adaptēta no Kanādas 2004. gadā ar nosaukumu „Bērnu emocionālā audzināšana” jeb saīsinājumā „BEA”. Programma tika izveidota pirmsskolas vecuma bērnu vecākiem ar mērķi sniegt zināšanas, prasmes un paņēmienus, lai palīdzētu mainīt bērnu uzvedību un veicinātu viņu emocionālo un personības attīstību.
Pirmajā pētījumā Kanādā, kas bija saistīts ar BEA programmu, iegūtie rezultāti parādīja, ka pēc piedalīšanās programmā nozīmīgi uzlabojās bērnu uzvedība un samazinājās agresīva un delikventa uzvedība. Mātes uzrādīja lielāku iejūtīgumu mijiedarbībā ar bērnu, kļuva atsaucīgākas uz bērna vajadzībām, kā arī spēja pielietot atbilstošākas tehnikas gan spēlē, gan uzdevumu strukturēšanā. Pētījuma autori norāda, ka jaunās zināšanas, ko mātes ieguva par attīstību, audzināšanas stratēģijām un pārskatu par pašu bērnības pieredzi, varēja veicināt izmaiņas vecāku skatījumā uz sevi un saviem bērniem (Landy, Menna, & Sockett-Dimarcio, 1997).
Savukārt otrā pētījumā tika novērtēta programmas efektivitāte bērniem, kuriem bija dažādas „uzvedības grūtības” – hroniska nepiekāpšanās, neiesaistīšanās, izteiktas dusmu lēkmes un agresivitāte, kontroles trūkums utt. Veiktie mērījumi parādīja, ka nozīmīgi ir uzlabojusies līdzdarbošanās un efektivitāte mātes lomā, lielāks sociālais atbalsts, palielināta iesaistīšanās audzināšanā un efektīvāka ierobežojumu noteikšana bērnam, kā arī kontroles izjūta kā vecākam. Pēc piedalīšanās programmā mātes uzrādīja arī lielākas zināšanas par bērna attīstību un audzināšanu, salīdzinājumā ar kontroles grupu (Landy, & Thompson, 2006).
Tāpat nozīmīgu pētījumu par „Bērnu emocionālās audzināšanas” grupu efektivitāti Latvijā izstrādāja Skreitule-Pikše, kuras promocijas darbā iegūtās atziņas apskatīšu tālāk ierakstā.
Bērna emocionālās audzināšanas (BEA) kursi ir pierādījušies kā noderīgs palīglīdzeklis vecākiem, kuri vēlas uzlabot mijiedarbību ar saviem bērniem un mazināt uzvedības problēmas. Šeit apskatīšu galvenos secinājumus no pētījuma par BEA programmu un tās ietekmi.
Pētījuma rezultāti liecina, ka augsta mātes–bērna emocionālā pieejamība pozitīvi ietekmē bērna uzvedības attīstību. Mātes kompetences izjūta jeb apmierinātība ar savu lomu un priekšstats par savu efektivitāti ir galvenie faktori, kas veicina veiksmīgu audzināšanu. Jo augstāk māte vērtē savu efektivitāti, jo elastīgāka un mērķtiecīgāka viņa ir, risinot grūtības.
Pētījumi par vecāku mācību grupām pierāda, ka šādas programmas apgūšana uzlabo vecāku priekšstatu par sevi, mērķtiecību un emocionālo pieejamību bērniem. BEA programma, kas tās pirmssākumos ārpus Latvijas tika piedāvāta vecākiem, kuru bērniem ir uzvedības problēmas, Latvijā tiek izmantota daudz plašāk. Pētījuma gaitā tika pierādīts, ka programma ir efektīva visām vecāku grupām neatkarīgi no tā, vai bērnam ir uzvedības problēmas.
Pēc piedalīšanās BEA kursos mātes ziņoja par augstāku apmierinātību ar savu lomu un mazāk norādīja bērnu uzvedības problēmas. Svarīgi, ka šīs pozitīvās izmaiņas saglabājās arī sešus mēnešus pēc kursu beigšanas.
Programmas efektivitāte bija lielāka, ja mātes aktīvi iesaistījās mājas darbu pildīšanā un izmēģināja apgūto praksē. Tās mātes, kuras veica uzdotos uzdevumus, uzlaboja savu emocionālo pieejamību bērniem, savukārt mazāka iesaistīšanās šādas izmaiņas nedeva.
Programmas rezultātā vecāki labāk izprot bērnu vajadzības un apzinās savas vajadzības, kā arī gūst izpratni par kļūdām bērnu audzināšanas un bērnu attīstību ietekmējošos jautājumos. Izglītojot vecākus un mainot vecāku viedokli par bērna attīstību un izglītību, tiek palielinātas iespējas vecākiem atzīt savu svarīgo lomu, kādu tie ieņem savu bērnu dzīves veidošanā. Mainās vecāku negatīvais viedoklis par bērna attīstību, kas ietver nepietiekami novērtētas bērna psiholoģiskās vajadzības, kā arī nepietiekami novērtēta vecāku lomas nozīme.
Vecāku skatījums pēc programmas kļūst empātiskāks, mierīgāks, pieņemošāks, vecāki sniedz lielāku atbalstu saviem bērniem, kas atbilst teorijā minētajam – jo augstāka vecāku pašefektivitāte, jo vecāki spēj sniegt lielāku atbalstu. (Pētījums šeit)