Kāpēc man tas ir tiešām svarīgi?
Bērna emocionālās audzināšanas kursa vadīšana ir daļa no tā, ko daru, lai piepildītu savu misiju šajā skaistajā dzīvē.
Tu zināji, ka visi cilvēki, ne tikai bērni, bļauj, ja nedabū to, ko grib? Man ir pierādījumi:
Tādēļ sākšu ar skaidrojumu, kāpēc cilvēki bļauj, ja nedabū to, ko grib.
Cilvēks ir uzbūvēts tā, lai viņš bļautu, ja nedabū to, ko grib.
Iztēlojies, ka esi restorānā. Tev iedod ēdienkarti. Tu veic šausmīgi sarežģītu izvēles procesu starp burgeri ar plucināto gaļu vai Cēzara salātiem. Tava sirds saka – burgeris! Tavi viscerālie tauki saka – tikai nekādā gadījumā neizvēlies Cēzara salātus! Tavs rītdienas vai šī vakara Es saka – tu negribi burgeri, tu to nožēlosi!
Izvēle ir skaidra, vai ne? Lai rītdienas Es pati par sevi parūpējas!
Pienāk viesmīlis, tu lepni paziņo: “Man, lūdzu, burgeri ar plucināto gaļu! Mēs dzīvojam vienreiz!”
Uz ko viesmīlis savelk vainīgu un bailīgu seju, sakot: “Atvainojiet, mums beigusies plucinātā gaļa…”
Tava reakcija?
Šī:
..bet tikai tad, ja esi baigi labi audzināta.
Tur varētu būt arī citas reakcijas, sākot ar “žēl, labi, tad dodiet man tos Cēzara salātus” un beidzot ar ļoti skaļu drāmu, apgāžot galdu un pametot šo viesmīlīgo telpu, paralēli telefonā liekot šim iestādījumam 1 zvaigzni ar niknu atsauksmi.
Brīdī, kad tu veici izvēli, smadzenes šķirstīja tavu pieredzes grāmatu, mēģinot izvēlēties tev tajā brīdī nepieciešamāko izvēli. Tā kā smadzenes ir diezgan dumjš orgāns, tad viņas, protams, ka uzķērās uz vecā labā dopamīna. Tavā pieredzē mētājas tādi faili, kā “šie čipši man dāvā acumirklīgu labsajūtu”, “tikai vēl vienu Black mirror sēriju, es apsolu”, “viens šulīgs burgeris vēl nekad nevienu resnu nav padarījis”. Kas vieno visus šos failus? Labsajūta = ātrs dopamīns. Šie faili kā lielas un spilgtas LED reklāmas afišas neļauj tavām dumjajām smadzenēm pamanīt to, ka īstenībā tas īslaicīgais dopamīns ir tev kaitīgs un ka tur tajā tumšajā kaktā ir noslēpušies mazi, gandrīz nemanāmi failiņi, kas klusi saka: “Tu, lielais un izlēmīgais smadzeņu orgān, izvēlies mani! Es esmu tā doma, kas tev jāpalaiž vispirms, jo tad mēs dabūsim ķermenī kaut ko vērtīgu un nedarīsim tam pāri!” Eu, labi, kušs, gudrīši, nevajag jau demonizēt vienu nelielu burgeri!
Šis brīdis, kad tu sēdēji pie restorāna galda ar ēdienkarti rokās un lūkojies uz acīmredzamo izvēli, smadzenes jau bija sākušas ēst. Viņas patiesībā jau sen bija apēdušas to burgeri, bija atlicis vien sunim asti pārlēkt, lai viss labums patiesi saskartos ar tavām garšas kārpiņām un notiktu paredzētais laimes sprādziens. Tajā brīdī tu dzīvoji (nu, labi, tavas smadzenes dzīvoja) tikai šim mirklim.
Lūk, un tas ir tas brīdis, kurā tev ir iespēja sajust to, kā pasauli redz bērns. Viņš redz tavu telefonu uz galda un grib to paņemt. Viņš dzīvo šim brīdim. Viņam ir 1 gads un viņa smadzenes redz un tāpēc grib. Viņa mazā, apaļā rociņa sniedzas pēc šī svētā grāla, jo pasaulē tagad ir tikai viņš un šis telefons. Nekas cits vairs neeksistē! Turklāt, kas nav mazsvarīgi, līdz trīs gadu vecumam bērniem dominē egocentriskā pasaules uztvere. Ja pasaulē kaut kas pastāv vai notiek, tad tam ir saistība tikai ar mani. Ja tur stāv telefons, tad viņš tur stāv manas eksistences dēļ.
Restorāns bija radīts tev, vai ne? Restorāns ir radīts tā apmeklētājiem, nevis tā radītājiem. Restorāna telpas ir tādas, lai tu labi justos un gribētu ēst. Tad tur ir ērts krēsls un galds, kas tevi gaida. Tur ir ēdienkarte, kas ir domāta tev. Un tajā ēdienkartē ir ēdieni, kas ir ierakstīti, lai tu viņus gribētu ēst un vēl pēc tam, protams, par tiem samaksāt 🙂 Tur skan liega mūzika. Restorānā mēs visi esam mazi bērni, kas zina, ka mums te viss pienākas, jo, nu kāda tad tam biznesam vispār jēga?
Rociņa ir gandrīz aizsniegusies līdz telefonam, bet tad lielie cilvēki, kuri ir domāti man, lai es būtu laimīgs un apmierināts, izdara ļoti neloģisku lietu – paņem to telefonu prom. Nav telefona. Nav burgera. Nav lietu, kuru dēļ mēs tajā brīdī vispār vēl elpojām! Smadzenes, kas jau bija gatavas glaudīt krāsainās bildītes un sajust sulīgā burgera pieskārienu garšas kārpiņām, saiet uz īso. Visa sistēma bija sagatavota drīzam dopamīna vilnim, bet tagad attopas pie sasistas siles.
Ir radīts apdraudējums visai sistēmai. Rodas pēkšņs homeostāzes disbalanss un, lai tu vispār spētu izdzīvot, tiek iedarbināti izdzīvošanas mehānismi, distress: uzbrukt, sastingt (internaly screaming) vai bēgt. Bieži smadzenes ir gatavas cīnīties par dopamīnu. Mums ir dusmu reakcija, lai mums būtu adrenalīns, lai es to burgeru varētu izvlikt no.. atvainojos, nē, tas būs par rupju.. lai es varētu uzstāt uz savām kā restorāna apmeklētāja tiesībām saņemt to, kas tur tajā sasodītajā ēdienkartē ir rakstīts! Vai arī, lai man būtu enerģija piecelties un aiziet no turienes ar augsti paceltu galvu.
Bērna gadījumā, turklāt vēl tik maza bērna gadījumā, ir tikai reakcija, jo viņš vēl nav apguvis dažādos rīcības variantus. Viņa smadzeņu pieres daiva, kas tā ļoti vienkāršoti izsakoties ir atbildīga par to, ka cilvēkam tiek dota izvēles brīvība kā reaģēt, vēl ir “bērna autiņos”. Tur nav to vajadzīgo savienojumu. Ja viņi arī ir, tad viņi nav piedzīvojuši vajadzīgo atkārtojumu skaitu, lai nostiprinātos kā derīgas izvēles. Bērniņš iedarbina vienu no pavisam nedaudzajiem instrumentiem, kas viņam pagaidām ir pieejams, ar nosaukumu “bļauj, kad nedabū, ko grib”.
Viena no deviņām temperamenta iezīmēm pēc Tomasa un Česas ir reakcijas intensitāte. Tas nozīmē, ka cilvēki un īpaši bērni (jo bērniem to vieglāk novērot, nekā pieaugušajiem, kuru smadzenes ir izaugušas, lai arī ne visiem, protams) atšķiras viens no otra ar to, cik spēcīgas ir emocionālās reakcijas, neatkarīgi no tā, vai tās ir pozitīvas vai negatīvas. Daži savas dusmas un nepamierinātību pauž ar pēkšņu, skaļu kliedzienu un raudienu, bet cits knapi pīkst un varbūt rāda ļoti dusmīgu seju ar uz krūtīm sakrustotām rokām.
Tādēļ, jā, varbūt tavs bērns ir tas, kurš neslēpj sveci zem pūra un ir ļoti izvērsts savā emocionālo reakciju arsenālā. Visdrīzāk, tādēļ tev vispār radās šāds jautājums.
Trešā lieta, kas var pat mierīgāko mieramiku izvest no pacietības un likt bļaut, ja nedabū, ko grib – tā ir vide. Ar to es domāju gan ārējo, gan iekšējo vidi.
Ārējo – vai bērns atrodas vietā, kas ir pilna ar sensoriem kairinājumiem, piemēram, lielveikals? Varbūt jūs esat ciemos, jaunā vidē, kur bērnam ir daudz jaunu iespaidu, ar kuru apstrādi šobrīd ir cītīgi aizņemtas bērna smadzenes?
Iekšējo – varbūt bērniņš jūt izsalkumu vai viņam nāk miegs? Uz šo neapmierināto pamatvajadzību fona nevajag ne telefonu, ne burgeri, lai ar ne tādu skatienu vai ne tādu elpošanu izsistu cilvēku no līdzsvara!
Vai tev pēc šī skaidrojuma jelkad vēl radīsies jautājums, kāpēc bērns bļauj, ja nedabū, ko grib? Kā var nebļaut, vai ne?!
Un nē – tu neesi izgāzies kā vecāks, ja tavs bērns bļauj. Un nē, ar tavu bērnu viss ir kārtībā.
Ko tu gribētu, lai dara tev brīdī, kad tu nesaņēmi burgeri? Kāda ir tava patiesā vajadzība tajā brīdī? Protams, tu gribētu, lai viesmīlis to burgeru izvilktu no.. atvainojos, tas atkal būs par rupju, t.i., lai viesmīlis skrietu uz tuvāko veikalu un dabūtu gaļu, un tu dabūtu savu burgeri. Bet tas ne vienmēr ir iespējams. To ne vienmēr vajag. Arī tavam bērnam 1 gada vecumā tavu telefonu nevajag. Viņš viņu grib, bet viņam viņu nevajag. Un kad viņš saskaras ar šiem dzīves mestajiem ierobežojumiem, notiek normāla reakcija.
Un kad cilvēks piedzīvo savu reakciju, viņam bieži palīdz kāda cita cilvēka mierīga klātbūtne, kurš spēj pieņemt dusmas, uzklausa, papaijā, ļauj tev izjust emociju, kamēr tā beidz savu ceļu cauri tavam ķermenim, un sniedz mīlošu apskāvienu.
Hey, bet dažreiz viss nav tik sarežģīti un nostrādā uzmanības pārslēgšana! Viesmīlis tev parāda, ka ēdienkartē ir tāda burvīga pozīcija kā xl kebabs. Un tu bērnam parādi, ka tur aiz loga tik skaisti zied ceriņi! Jūsu abu smadzenes tajā brīdī ātri pārslēdzas uz jaunu un skaistu dzīvi!
Kas bija tava pēdējā “gribēju, bet nedabūju” pieredze? Kā tev ar to gāja?
