Kāpēc man tas ir tiešām svarīgi?
Bērna emocionālās audzināšanas kursa vadīšana ir daļa no tā, ko daru, lai piepildītu savu misiju šajā skaistajā dzīvē.
Katru darba dienu es sastopu vecākus – klātienes vai online konsultācijās, grupās. Un gandrīz katru reizi dzirdu jautājumu: “Bet, Elīn, kā tieši man to bērnam teikt? Ar kādiem vārdiem?”
Tu un Tev līdzīgie vecāki, kuri vēlas izaudzināt fiziski un emocionāli veselus bērnus, lūdz man padomu, idejas, kā runāt ar bērnu tā, lai viņš saprot, ko viņam saka, lai tas stiprina viņa pašvērtējumu, lai nenokauj vēlmi izzināt pasauli un turpināt jautāt.
Ir tādi bērnu uzdotie jūtīgie jautājumi, kur negribas pateikt ne par maz, ne par daudz. Tā, lai bērna interese ir apmierināta, tā, lai viņš ir pietiekami zinošs un attiecīgi tādēļ spēs novilkt savam vecumam atbilstīgas robežas un pasargāt sevi, un tā, lai mēs viņu “nesatraumējam” ar vecumam neatbilstīgu informāciju, nenobaidām. Dažkārt mēs sastopamies ar jūtīgām situācijām, kas prasa to kaut kā skaidrot bērnam.
Tie ir jautājumi par nāvi, dažādām katastrofām, karu, nelaimēm, īpašām dzīves situācijām, ķermeņa intīmajām daļām, seksualitāti vai vecāku šķiršanos.
Šajos gadījumos, lai atrastu “pareizos vārdus”, varam rīkoties dažādi.
Ja tēma Tev kā vecākam nav īpaši emocionāli pielādēta un ir diezgan skaidrs, kas jādara, tad saruna ar bērnu notiek “on the go” bez īpašas piepūles un aizdomāšanās.
Ja Tu nezini, kā atbildēt vai kā ar bērnu par to runāt, var prasīt padomu kādam speciālistam – bērnu psihologam vai PEP mammām, noklausīties kādu lekciju vai apmeklēt kādu, piemēram, BEA kursu.
Un tikpat labi ir meklēt literatūru, resursus, kur par šo jau ir labā veidā padomāts un bērna vecumam atbilstīgā veidā izskaidrotas tās tēmas, kas vecākiem vai citiem bērnu aprūpētājiem var sagādāt grūtības.
Ja Tu lasi šo, tad Tu jau noteikti zini, ka variants – neatbildēt, nestāstīt, slēpt vai pateikt, ka “tas bērniem nav jāzina”, nav labs variants. Bet lieku reizi šo atkārtot “nenāks par nāvi”. Kolīdz bērni saprot, ka kāda tēma ir neērta vecākiem, tā tā tēma apaug ar “tabu” un kauna sajūtu, vai arī bērns šo “slēpšanu” sasaista ar sevi – es esmu vainīgs, ka notiek tā, kā notiek (piemēram, vecāku šķiršanās gadījumā). Dažas tēmas ir tādas, kur bērns turpinās meklēt atbildi visur citur, nevis pie vecākiem (viņiem ir neērti par to runāt), jo modusies interese nekur nepazudīs un meklēs savu apmierinājumu.
Šis ir skatījums, perspektīva, kā es raugos arī uz jauno grāmatiņu, kas nupat iznākusi latviešu valodā – “TUR LEJĀ”. Vecāki, kas ir apmeklējuši BEA kursu pie manis zina, ka otrajā nodarbībā mēs runājam arī par viņu pieredzi un ģimenes izvēlēm tajā, kā tiek saukti bērnu dzimumorgāni. Arī speciālisti iesaka dot bērna intīmajām ķermeņa daļām korektus nosaukumus (penis, vulva) un ar bērniem pārrunāt, ka citās ģimenēs šīm ķermeņa daļām tiek doti dažādi nosaukumi.
Te es redzu milzīgu kļūdu komunikācijā vai vēstījumos, kas izsprāga no grāmatas kritizētājiem, ka tur it kā dots ieteikums saukt, piemēram, vulvu par čožu. Bet tā doma ir, ka mēs varam ar šīs grāmatas palīdzību bērna vecumam atbilstīgā veidā iedot informāciju par dažādajiem nosaukumiem, kas viņu potenciāli pasargās no seksuālas vardarbības.
Tāpat grāmata iedod vārdus, kā runāt ar bērniem par to, ja gadījumā jūsu ģimenes vai paziņu lokā ir transpersonas vai viendzimuma ģimenes.
Un grāmata iedod vārdus, kā runāt ar bērniem par masturbāciju. Tu nevari iedomāties, cik bieži es no vecākiem konsultācijas dzirdu vairāk vai mazāk kautrīgus jautājumus par to, ko darīt, ja es redzu, ka mans pusotrgadnieks, divgadnieks, trīsgadnieks vai četrgadnieks “berzējas” vai aiztiek savus dzimumorgānus. Tad ir dažkārt arī bažas par to, ka mazajam puikam, pat zīdainim, novēro erekciju.
Man smiekli nāk, kad dusmīgi onkuļi un tantes ceļ trauksmi, ka grāmata mācīs bērniem masturbēt un “glaudīt savus dzimumorgānus”. Hallo! Bērni to dara un vecākiem tas dažkārt ir jāuzrunā, lai izskaidrotu bērniem gan to, ka aiztikt sevi dzimumorgānu apvidū ir normāli un tā IR patīkama sajūta, gan to, ka to nedrīkst darīt sabiedriskās vietās.
Tie mani 5 centi par konkrēto pēdējā laika Latvijas sabiedrības lielo bubuli.
Taču šī grāmatiņa par seksualitātes un intīmo ķermeņa daļu nosaukumiem nav vienīgais un nav arī obligātais resurss. Ja arī Tavā ģimenē šīs tēmas ir aktuālas, ieskaties Centrs Dardedze sagatavotajos materiālos un mājaslapā vai konsultējies ar bērnu attīstības speciālistiem.
Līdzīgi bērnu obligātā literatūra nav Lindes Fon Keizerlinkas “Stāsti bērna dvēselei”, kas palīdz ar bērniem runāt par nāvi, šķiršanos, smagām slimībām. Bieži ģimenes saskaras ar bērna zaudējumu grūtniecības laikā, tad var palīdzēt Vitas Kalniņas “Mazulis nepiedzima”, ja ģimenē ir lielie brāļi un māsas, kas mazuli gaidīja tāpat kā mamma un tētis. Tāpat arī literatūrai vai multenēm par karu vai dabas katastrofām nav jābūt obligātajā sarakstā.
Taču dažkārt tas viss šķērso mūsu ikdienu un tad ir tik labi, ka speciālisti ir padomājuši un sagatavojuši bērna vecumam atbilstīgus materiālus, kas mums pasaka, kā tieši par to runāt, kādus vārdus izmantot.
Ja Tev bija radušies kādi jautājumi un neskaidrības par to, kas ir atbilstīgi bērnam vai nav, vai ir kādas tēmas, kuras ir grūti pārrunāt ar bērniem, dod man ziņu, raksti vai piesakies uz konsultāciju.
Taču ja vēlies kārtīgi iepazīties ar bērna attīstību un 10 nedēļu garumā būt kopā ar mani un dažiem citiem līdzīgi domājošiem vecākiem KLĀTIENĒ, tad piesakies BEA kursam, kas sāksies 16. novembrī Rīgā, Čaka ielā, iepretim Ziedoņdārzam.
