Kāpēc man tas ir tiešām svarīgi?
Bērna emocionālās audzināšanas kursa vadīšana ir daļa no tā, ko daru, lai piepildītu savu misiju šajā skaistajā dzīvē.
Vai Tev ir kādreiz bijušas domas par to, ka mūsu vēlme audzināt bērnus par labākiem, iejūtīgākiem, drošākiem un empātiskākiem cilvēkiem, varbūt nav nākotnes pieaugušo interesēs, jo pasaule taču nemaz nav tik iejūtīga un droša?
Otrdien sākās šī gada pirmās BEA grupas. Tur kāds tētis man izteica savas bažas:
“Viss ir ļoti jauki. Es mazliet pašķirstīju uz priekšu un tagad esmu noraizējies, vai šis ir tas, uz ko mums patiesībā ir jāgatavo mūsu bērni? Tur ārā viss ir citādāk, nekā te rakstīts!”
Pavisam nesen šo tēmu apspriedu sarunā ar kādu draudzeni un pēc tam arī vīru.
Draudzene, kas nupat pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma bija uzsākusi jaunas darba gaitas kādā lielā uzņēmumā, man rakstīja:
“Elīn, es nezinu… esmu apjukusi. Tas, ar ko es šeit sastopos, ir pilnīgā pretrunā ar to, ko mēs mācījāmies. Pieauguši cilvēki kliedz viens uz otru, aprunā aiz muguras, vērpj intrigas. Toksiska vide! Par kādu iejūtību tu runā? Nē, mani tas neskar, es savas robežas jūtu, bet tas, ko viņi nodara viens otram!”
Es varu saprast bažas. Pat vairāk – arī es ikdienā ar šo sastopos, lai arī esmu izvēlējusies profesiju un darba formu, kur es pati radu savu vidi, nevis man ir jāiekļaujas kādā kolektīvā.
Tomēr vēl pirms gada šajā laikā mūsu ģimenei bija jāsaskaras ar ārkārtīgi lielu neiejūtību, necieņu, pat vardarbību pret mūsu tuvāko veco cilvēku. Joprojām nespēju aptver to, kam ir jānotiek, kādam jābūt tavam ienākumu līmenim, nogurumam vai dzīves pieredzei, lai tu nejustu, ka tu esi emocionāli un fiziski pret kādu vardarbīgs?
Kā mans vīrs sarkastiski izteicās pēc raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” atklātās vardarbības pret bērniem bērnudārzā: “Nē, nu, ja attaisnojums emocionālai vardarbībai un pat fiziskai raustīšanai ir zems atalgojums, tad maksājam audzinātājām vēl mazāk. Tad viņas varēs tos bērnus arī droši sist! Jo, nu, sorry – es tā drīkstu, man maz maksā!”
To pašu redzu pieaugušo savstarpējās attiecībās un attiecībās ar bērniem uz ielas, veikalā vai citās sabiedriskās vietās.
Tad kā būt?
Audzināt bērnus par atriebējiem, varmākām, mācīt, ka, ja tev sit, tad gāz pretī vēl stiprāk? Mācīt lamuvārdus jau agri, lai var bliezt pretī, ja kāds tevi apsaukā? Speciāli nostādīt bērnus grūtās, vecumam neatbilstīgās situācijās, lai viņi rūda raksturu?
Mūsu rīcībā ir zinātniski apstiprināti pierādījumi, ka droša piesaiste ir pamatu pamats spēcīgai, drosmīgai, drošai un kritiski domājošai personībai. Tieši empātija, iejūtība un spēja sajust savas un citu robežas palīdz stāvēt pāri toksiskai videi, kā arī piemeklēt atbilstīgus ieročus, ja nu cīņā tiešām ir jādodas.
Psiholoģijas zinātnē ir radīts tāds salīdzinoši jauns termins un pētniecības virziens – noturība vai dzīvesspēks (no angļu valodas – resilience), kas pēta, kas ir pamatā cilvēka spējai iet cauri dažādām grūtībām, nesalūstot un spējot atkal piecelties kājās.
Dzīvesspēku var veidot arī spīts, kā pretošanās, pierādīšana – es neiznīkšu tikai tādēļ, ka tu man darīji pāri! Tomēr ir arī skaidrs, ka statistiski daudz retāk cilvēks ir spējīgs izaugt par veselu un emocionāli stabilu, noturīgu personību, ja nāk no “grūtas bērnības”, kurā bija liels trūkums un/ vai vardarbība.
Īsāk sakot, vardarbība, neiejūtība, skarbi dzīves apstākļi bērnībā neveido spēcīgu pieaugušo ar norūdītu raksturu.
Vai Tev ir bijušas pārdomas par šo tēmu? Kā Tu atbildētu šim tētim vai manai draudzenei?
