Kāpēc man tas ir tiešām svarīgi?
Bērna emocionālās audzināšanas kursa vadīšana ir daļa no tā, ko daru, lai piepildītu savu misiju šajā skaistajā dzīvē.
Gana bieži PEP mammas konsultācijās un BEA kursā dzirdu vecāku uztraukumu par to, ka bērns nestāsta, kā viņam gāja dārziņā. Ko tas nozīmē? Ka viss bija labi un nav jau, ko stāstīt? Vai – ka bērns negrib stāstīt, baidās?
No bērnudārznieka nekā neizdodas izvilināt atbildes uz tik pašsaprotamiem jautājumiem: Kā gāja dārziņā? Ko ēdāt? Tu labi uzvedies?
… Līdz brīdim, kad viņš sāk iet skolā un atbild ar izsmeļošu “Labi!” vai “Nooormaaali..”
Šeit iedošu tev ideju, kā pajautāt mazliet citādāk, lai bērniem interesantāk atbildēt. Šo pieeju ar citiem vecākiem esam nosaukuši par: “Augšā. Lejā. Opapā.”
Ar savu dēlu es šo saucu par spēli. Nākot mājās no dārziņa, jautāju: “Uzspēlējam augšā-lejā-opapā?” Viņš ne tikai vienmēr atsaucās, bet pēc pāris reizēm pats sāka ierosināt spēlēt šo spēli.
Svarīgi sākt ar priecīgo un beigt arī ar priecīgo/smieklīgo/jocīgo.
Kad bērns atbild uz šiem emociju jautājumiem, pamēģini nekomentēt vai sākt argumentēt, kādēļ viņam tā nevajadzēja justies vai ko darīt, lai tā nejustos (ja par bēdīgo). Tā vietā noklausies un apstiprini, ka esi dzirdējusi/is.
Kā jūsmājās ar šo “Kā gāja?” jautājumu iet?
Ja tev un tavam bērnam bērnudārza uzsākšana vēl tikai priekšā, tam sagatavoties palīdzēs Bērnudārza uzsākšanas ceļvedis. Šajā video kursā atbildu uz biežākajiem jautājumiem un bažām, ko esmu dzirdējusi no vecākiem PEP konsultācijās.
