Kāpēc man tas ir tiešām svarīgi?
Bērna emocionālās audzināšanas kursa vadīšana ir daļa no tā, ko daru, lai piepildītu savu misiju šajā skaistajā dzīvē.
Šodien PEP mammas konsultācijā ar jaunajiem vecākiem aizrunājāmies par to, cik daudz ir izpētīts par bērnu attīstību un cik daudz vispār var izpētīt. Pētījumos apstiprināta informācija, šķiet, ir par katru sīkāko bērna attīstības aspektu, tādēļ īpaši centīgiem vecākiem ir tonnām lietu, ko ņemt vērā un īstenot, lai nodrošinātu savam bērnam vai bērniem vislabākos augšanas apstākļus. Kā saka – vajag tikai gribēt!
Nupat ierakstīju random pieprasījumu google – ko var darīt grūtniecībā, lai mans bērns būtu gudrs?
Pirmo man piedāvā rakstu ar 7 idejām: runā ar bērnu un lasi grāmatas, atskaņo savam punčbēbim mūziku (vēlams, Mocartu), ēd zivis, ēd olas, nestreso (hihi!), nedzer un nepīpē un, protams, – vingro!
Lūk, tas viss ir brīnišķīgi, bet: “Kur ir problēma?” Tu man jautā. “Es taču gribu labāko savam bērnam. Darīšu visu, lai viņš būtu gudrs, skaists, vesels un ar sakarīgu pašvērtējumu!”
Problēma var būt gan mērķī, gan izpildījumā un cerībā laikam arī.
Šeit es atceros kinofilmu Substance. Galvenā atziņa no šīs filmas – Tu esi viens. Tevī mīt gan tā Tevis daļa, kas ir labākā Tevis versija, gan tā daļa, kas šo labāko versiju grib un uztur. Katra no šīm daļām, jeb viss veselums ir pelnījis rūpes un mīlestību, iejūtību, laipnību pret sevi.
Vai Tu vēlies, lai bērns savā dzīvē par labu un pieņemamu uzskata tikai to sevis daļu, kas ir tā gudrā un veiksmīgā? Vai tomēr arī dod sev pelnītas rūpes un pieņem neizdošanos un kļūdas, kā dabisku dzīves sastāvdaļu?
Aicinu Tevi padomāt par mērķi, kādēļ Tu vēlies uzzināt un pielietot visefektīvākās, labākās metodes sava bērna audzināšanā un aprūpē?
Ok, bet es te neredzu bērnu. Es redzu, ka bērns ir kā līdzeklis, lai Tu sadziedētu savas attiecības ar savu pagātni. Tas nav par bērnu, bet ir par Tevi. Patiesā vajadzība šim apakšā – man joprojām ir daudz sāpju par to, kas notika manā bērnībā vai joprojām notiek attiecībās ar maniem vecākiem. Un šis ir labs pasūtījums, ar ko doties uz psihoterapiju!
Jā, Tu darīsi labāko iespējamo, bet ne par spīti, ne analizējot katru savu soli ik dienu, ik brīdi, vai šis ir labāk, nekā bija man, vai es gadījumā nerīkojos ļoti līdzīgi, kā darīja mani vecāki, kas man tik ļoti sāpēja? Tu audzināsi šo bērnu, patiesi ieraugot viņu, un spēsi nodalīt savu dzīves pieredzi no tās, ko piedzīvo Tavs bērns.
Ok, bet ko grib šis bērns? Ko Tu darīsi, kad izrādīsies, ka viņam tomēr ir kādi kognitīvi vai fiziski ierobežojumi attiecībā uz to, ko no viņa var “izspiest”? Ko Tu darīsi, ja viņš izrādīs neieinteresētību par kādiem vēlamajiem sasniegumiem un Tevis piedāvātajiem pulciņu, izglītības un vēlāk arī karjeras virzieniem?
Nav, protams. Es tikai Tevi aicinu padomāt, ko Tavā pasaulē nozīmē dot bērnam labāko. Ar kādu mērķi? Lai nesnāk tā, ka bērns ir līdzeklis Tavas pieredzes dziedēšanai un Tavu cerību un Tavas pašvērtības piepildīšanai.
Tur augstāk runāju arī par izpildījumu, kā Tu šo audzināšanas mērķi realizē. Vai tas ir ar iejūtību pret sevi, vai arī svilinot un neļaujot sev kļūdīties, jo bērns ir kļuvis par daļu Tavas labākās sevis versijas, ko Tu izmisīgi veido un stiprini? Tava labākā mātes versija uzklausa bērna emocijas, sabalansē ēdienkarti, ved uz viņu uz pulciņiem, pie ārstiem. Tajā pašā laikā tā Tevis daļa, kas šo visu uztur, izdeg, nepiedzīvo ļaušanos kļūdīties, nepiedzīvo, ka kāds uzklausa un pieņem Tevi, un varbūt pat nenodrošina sev ārsta apmeklējumu pat tad, kad skaidri zini, ka kaut kas nav ok. Bet Tu šo nevienam nerādi, pat sev ne: “Kuš, nesmilksti, man jāiet uz priekšu! Man tam nav laika, man jārāda bērnam labākais piemērs!”
Iztēlojies, kā būtu ja…
Tu gaidi bērnu ar rūpēm par sevi un domām: “Kāds būs mans bērniņš?” Viņš ir piedzimis, Tu viņu vēro un pēti: “Kas tu esi, mazulīt? Kā es varu tevi atbalstīt?” Tu pamani arī savu ķermeni, kad tas vēlas ēst, gulēt, nomazgāties, aiziet uz WC. Tu pamani, ka Tev daudz kas no tā, ko saka, ka mammai jādara, nesanāk vai nāk ļoti grūti, bet Tu zini, ka tās ir pupu mizas. Tu dod sev laiku saprast, kāda ir dzīve ar bērnu, kā mainās attiecības ar partneri.
Tu ļauj sev būt:
– skumjās par dzīvi pirms bērna,
– dusmās un izmisumā par to, ka nesanāk zīdīšana,
– priekā par bērna pirmo smaidu un vārdu,
– bailēs viņu nesačakarēt,
– sērās par to, ka Tu nevarēji piedzīvot iejūtīgas attiecības ar saviem vecākiem,
– vēlmē veltīt laiku sev (un to arī paņemt),
– FOMO, jo visiem dzīve notiek, bet Tev laiks ir apstājies,
– besī uz pratneri, jo viņam it kā nekas nebūtu dzīvē mainījies,
– ieraksti savu variantu.
Un Tu pieņem, ka šādi var būt, meklējot un atrodot dzirdīgas ausis, kas Tevi pieņem ar visu šo.
Es varētu šo “tēlojumu” turpināt vēl un vēl, bet kaut kad jau ir jāapstājas ar kādu noslēguma atziņu 🙂 Tātad..
Es zinu, ka Tu bērnam gribi tikai labāko, tikai skaties, ka Tu tajā labākā došanas procesā neizdedz, neiemāci ar savu piemēru bērnam, ka par sevi nav jārūpējas, ka galvenais ir sasniegumi, ka viņš ir labs tikai tad, kad piepilda Tavas (un caur to vēlāk dzīvē arī pats savas) cerības.
Skaties, ka brīdis, kad Tavs bērns aizšauj tādā dzīves ceļā un kopā ar cilvēkiem, ko Tu nebiji viņam iecerējusi, neliek Tev piedzīvot milzu vilšanos: “Es Tev visu savu dzīvi atdevu, klausījos Mocartu mēnešiem, kaut man tas riebās! Un vispār – man patīk Bēthovens, un es ciest nevaru zivis! Es naktis negulēju, lai nopelnītu tai dārgajai skolai, Tev ir tādas dotības, bet Tu izvēlies laukos audzēt aitas!” Nu, vai kļūt par mākslinieku vai citu “plānā galdiņa urbēju” :)))
Ja Tu tik tālu tiki, Tu saņem virtuālu ordeni no manis. 💛
